MAZĀ CILVĒKA LIELAIS SKRĒJIENS

Atgriešanās.

2010-04-22T23:24:00.000-07:00

Pēc 8 mēnešu miera esmu atsākusi skraidīties. Nav jau tā, ka visus šitos 8 mēnešus nebūtu neko darījusi - kādu laiciņu pastaigāju uz trenažieriem, tagad pievērsos jōgai, nu un ziemā jau neiztikām bez snovošanas.
Bet par skriešanu - šobrīd esmu skrējusi jau veselas divas reizes pa 1.5km. Iekšēji jau tas ir par maz, gribas vairāk skriet, bet skarbā pieredze man ir iemācījusi, ka nevajag neko sasteigt, lai atkal nav jātaisa lielās pauzes.
Nu šitā man te dzīvojas.
Ak jā, es tā skatos, ka cilvēki paliek aktīvāki - vairāk skrējēju ielās arī tādās necilās vietās kā Jelgava. Prieks par to [:

Un kā Tev šitajos 8 mēnešos dzīvojās?

101

2009-07-28T02:59:00.001-07:00

Ķeku ļeku, viss ir štokos! Ar skriešanu vienkārši noliku bišku pa bremzēm un atgriezos pie 2,3 reizītēm nedēļā. Un nav jau ne vainas.

Un šeku reku tapis beigum beidzot ir arī mans 101 lietu saraksts 1001 dieniņai speciālajā vietnē.
Čivuks!

2009-07-19T11:00:00.000-07:00

Skrienam, skrienam un tad pienāk brīdis, kad atkal ir jāpiebremzē.
Nespēju izštukot vai par daudz karsts bija, vai par biežu skriets bija, vai par daudz skriets bija, bet kāja labā, kura vairs nešķiet tik laba, ikdienišķās darbībās saka - "bļ*, kā sāp". Tāpēc, labi zinot, ka turpināšana skriet atnesīs dubultsāpes un nekādi neveicinās, tad nekas jau arī cits neatliek kā sēdēt un gaidīt labākus laikus.
Lai veselība ir ar Jums, biedri!

Diena sutoņa.

2009-07-17T13:53:00.000-07:00

Vakar bija baigā doma, ka šī vietne ir jāpataisa par tādu kā biežāku apmeklējumu, respektīvi, man te vajadzētu kko drukāt regulārāk. Es jau protams centīšos, bet šī misija nebūs viegli izdarāma.
Kā man sokas?
Cenšos atveseļoties prātīgi. Tā kā pāris dienas iepriekš salasījos, ka, ja gribas skriet sačos, tad esot jāizmēģina biežāk paskriet dienas karstākajās stundās. Tieši tā arī darīju es - skrēju pašā dienas vidū - 15 minūtes pirms un pēc 12iem [šķiet, ka vairāk jau dienas vidū nevarēja]. Bet tieši šis dienas vidus bija stunda pirms negaisa, kas nozīmēja to, ka termometra stabiņš lidinājās ap grādiem 30 un bija ļoti, ļoti sutīgs. Mirt nenomiru, bet skriet prieks bija manāmi zudis.
Bet vispār jau es, neņemot vērā to lielo gribēšanu, nedrīkstu vēl skriet nekādās sacensībās, arī tos rezultātus, kādos laikos citi skrien no vietnes noskrien.lv, es nedrīkstu skatīties, jo tad man arī gribas skriet ātrāk nekā kājai ir atļauts un vispār jau vajadzētu rīt paņemt ārkārtas brīvdienu, ko es diezin vai darīšu, bet vajadzētu jau gan!
Čau! Lai jums labi skrienas!

Tā mēs tās dienas skrienam.

2009-07-15T09:30:00.000-07:00

Dzīvē notiek tā, ka pienāk vasara un parastajam latviešu studentam pie darba netikt, un nekas citas jau neatliek kā dzīvot atpūtā un domu plūdumos.
Kā nu bijis nebijis, bet veselība, šķiet, atkal ir kaulos un vakar atkal tika pievarēti 11km, ar papeldēšanos dīķi pa vidu, kas šķiet, padarīja tikai grūtākus un patīkamākus atlikušos 5.5km. Doma par maratonu aug lielumos, tāpēc, lai atkal neiebrauktu auzās, skrienam ar prātu un vēl pašmācības ceļā apgūstam jogu un pilates.
Izstrādājot savu ēdienkarti, uzgājām ko šādu. Interesanti, nudien.
aaaaaaa un vēl pa retai rezei man gadās arī kāds skrējējbiedrs.
Čau!

Impossible is nothing.

2009-07-04T12:52:00.000-07:00

Es ticu, ka reiz es spēšu noskriet maratonu ātrāk nekā 3h. Bet, kamēr es tikšu līdz tam, tā būs ne tikai cīņa ar sevi, bet arī cīņa ar manām slimajām kājām.
Bet - impossible is nothing.

2009-06-30T03:06:00.000-07:00

Pamazām arvien vairāk un vairāk pieliekam klāt skrienamo. Un plānojam pamazām sākt arī palielināt biežumu.
Nu šitā mēs dzīvojam. Vasara saucas :]

Možums.

2009-06-21T15:59:00.000-07:00

Dienas iet un iet. Un katra otrā dienā ir tā laimīgā, kad es atļauju sev arī skriet. Pēdējo reizi tika ne tikai samazināts uz 3:2, bet otrajā skrējienā es atļavu sev to prieku izskrieties tā, ka vējš svilpo aiz auss. Bet nu re, viegli jau nav. Katru dienu ir aukstās ledus kompreses, visu gabalu no vietas nedrīkstu īsti vēl skriet, lai nesanāktu, kā pavasarī, kad atsāku un pēc nedēļas jau biju gatavais slimnieks atkal. Bet ir tāds baigais mazā bērna sapnītis, ka nu es tā labi veseļojos, un augustā varēšu jozt līdz Ozolnieku dīķim un tad tur nopeldēties un jozt atpakaļ.
Vēl bez skriešnas es varētu jums pastāstīt to, ka beidzot sesija ir dabeigta un ir sākusies vasara, un tā, kā es esmu oficiālais bezdarbnieks, tad ir doma, ka varētu pabraukāties un padzīvoties pa plenēriem ar draudzeni. Tad jau redzēs kā būs.
Bet pagaidām es jums vēlu skaistu laiku aiz loga[cik noprotu vairuma garastāvokļi ir pakļauti krāsu spektram aiz loga] un možu prātu! ;]

Atpakaļ.

2009-06-14T12:31:00.001-07:00

Padzīvojos nedaudz Anglijā, nedaudz Barselonā, atgriezos atpakaļ Latvijā un kā ierasts iegājām iekš Krishjohn`a lapeles, un paskatījām, kas tur jauns.
Lasījām, lasījām un izdomājam, ka mēs tomēr gribam atgriezties atpakaļ uz skrejceliņa. Domāts darīts. Ķērām skrienamās kurpes, sporta tērpu un ar pleijerīti un iemīļoto mūziku ausīs gājām skriet.
Sev vai savām kājām par prieku, mums tas izdevās bez kkādām vecām kara traumju sāpēm. Tā pa visam mierīgi un lēnām, pamīšus skriešanu nomainot ar pastaigu, tā teikt, lai kājas atceras, kā bija skriet.
Doma ir nepārcensties šoreiz un pagaidām skriet tikai katru otro dienu, pirmo nedēļu skrienot tos gabalus pēc principa - ejam-skrienam-ejam-skrienam-ejam-skrienam-ejam, ar laiku samazinot iešanas skaitu un pieliekot noskrieto daudzumu.
Un protams, nomainīsim ēšanas režīmu, atmetot visus saldumus un citus nevajadzīgos niekus.
Priekā!

Doma.

2009-05-20T06:14:00.000-07:00

Tas ir viegli - būt nepieejamam. Atliek vien novērsties no citiem - un vairs nebūs jācieš. Mēs vairs nepakļausim sevi mīlestības, vilšanās un sabrukušu sapņu riskam. Tas ir viegli - būt nepieejamam. Mums vairs nebūs jāuztraucas, ka esam aizmirsuši kādam piezvanīt, mums vairs nebūs jādomā par cilvēkiem, kas mums lūdz palīdzību un mierinājumu. Tas ir viegli - būt nepieejamam. Atliek vien izlikties, ka dzīvojam ziloņkaula tornī, un mēs vairs nekad nenobirdināsim ne asaru. Atliek vien nodzīvot dzīvi, droši spēlējot savu lomu. Tas ir viegli - būt nepieejamam. Atliek vien palaist vējā visu, kas dzīvē ir labs

Lūzerblūzs

2009-04-27T11:26:00.000-07:00

Kā tas nācis, kā nenācis, bet es esmu riktīgs lūzeris. Respektīvi, pagājušonedēļ biju pie ķirurga uz to atkārtoto vizīti pēc 3 mēnešiem un pateica man vien to, ka tā īsti es dzīvē varēšu varbūt tikai rudenī atgriezties.
Kam neskrienas, tam neskrienas :]

2009-04-04T12:06:00.001-07:00

Kā nu ne, kā nu ja, lai tur vai kā - atgriežamies ierindā.
Stāsts ir ļoti trekns un gurdens. Tātad, sēžot un skatoties dejotāju koncerta skati, radās doma, kā būtu, ja šitajā skaistajā dienā es atsāktu skriešanu. Doma jau kā klints. Pozitīvie virzieni - ja to darīšu lēnām un ar prātu, tad tas tik nāks par labu, jo citu neko nedaru, bet tā ar blīkšķi maijā atgriežoties sporta nodarbībās labs nekas nesanāktu. Negatīvie - risks kirdik dabūt joprojām pastāv.
Tā nu ar pozitīvo skatienu uzvilku savas vecās, labās skrienamās tupeles un tā nu baltais monstrs bija atpakaļ ierindā. Šoreiz viss tika darīts ar prātu - sākot ar miermīlīgu iesildīšanos, beidzot ar 5km komplekso skrējienu, t.i., ejam-skrienam-ejam-skrienam-ejam-skrienam-ejam. Biškucīt vienbrīd likās, ka būs kirdik ar pēdu, kas šķita sastiepta, bet tad bija posmiņš 'ejam', un viss atgriezās ierindās. Par sajūtām nerunāsim - čista likās, ka esmu paradīzē. Gaiss tāds vasarīgi silts, debesīs zvaigšņu pļavas, cilvēkos smaidi un pavasaris galvās. Un es tik skrienu un smaidu, skrienu un smaidu.
Pēc gudrā plāna rīt būs atpūtdiena, un tad pirmdien tā kā atkal skriesim :)

Čau!

2009-03-31T01:30:00.000-07:00

Baigi gribas skriet. It sevišķi vēl, kad tas feinais laiks ārā.
Beeeet..nedrīkst!

Čau, man neiet!

2009-03-19T14:03:00.000-07:00

Es nezinu kā es to visu dabūnu gatavu, bet manas likstas ar kājām turpinās. Kkad kkā esmu pamežģījusi kājai potīti un tagad ir bikucīt piepampusi un bikucīt sāpīgi.
Stāsta jau, ka visas slimības nāk no galvas, bet nu nezinu vai pie mana tizluma arī var vainot galvu!? Jēziņ!

Čau, biedr!

2009-03-14T15:28:00.000-07:00

Pavasaris komplektā ar fizisko stagnāciju dzen mani depresijā.
Un ja jau runājam par sportu, tad varam parunāt arī par kartingiem. Redziet, es tā īsti nesaprotu kāpēc tā, bet man sanāk braukāties un līkumus izņemt tā, ka man lāgā garām netiek - tātad - es braucu pareizi vai nepareizi? Man šitā lieta nejauši sanākusi ir kopš mazotnes.
Vot šitā man te!

Nedienas.

2009-02-16T12:13:00.000-08:00

Biju atkal pie ķirurga. Skaidrs kā diena ir tas, ka maratonam sakam - čava! Tas ir tā, ka 3 mēnešus es nedrīkstu necik noslogot kājas. Teorētiski jau arī uz Alpiem braukt nevarētu.
Bet nu pavasara depresija ir garantēta, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī lielā doma par 'jump' nodarbību apmeklēšanu ir jāaizmirst.
Skrieniet, leciet un šļūciet tie, kas to drīkst!

2009-02-04T12:10:00.000-08:00

Čau! Man iet slikti.
Neņemot vērā to, ka pat pēc iešanas kājai ir jūtamas sāpes, Veselības skrējiens nudien nebūs prāta darbs, lai kā arī es gribētu tur skriet[beidzot kāds ar prātu sāks draudzēties].
Vissūdīgāko domu es dzirdēju otrdien no pasniedzēja - to ka man varētu būt kaula plēves iekaisums, kas nozīmētu to, ka par skriešanu es varētu aizmirst uz mūžiem. Protams, vēl jau man ir datortomogrāfija jāuztaisa, un tas tā kā vieš nelielas mistiskas cerības uz to, ka es esmu īpašais gadījums un viss būs ok. Bet tad atkal blakus stāv vārdi par to, ka man no vieglatlētikas būs jāpāriet uz ārstniecisko vingrošanu - tad atkal sākas pizdjuha.
Vot, kkā tā man te neiet. Pusdepresijs.

7 LIETAS

2009-01-28T11:54:00.000-08:00

Tad nu beidzum-beidzot arī saņēmos, izdomājos un vēl nezin ko izdarījos, un Krishjohn`am par prieku uzrakstīsim tās 7 brīnumlietas. Man tās vienkārši būs 7 lietas, ko nezinat par mani.

Bez šīs brīnumdienasgrāmtas, ja tā var teikt, man ir vēl arī parasto dienu domu, dusmu un vēl visa kā cita dienasgrāmta. Šitā te. Tur var tā vairāk palasīt to, kas mani besij ārā vai iepriecina caurmērā.
Es šausmīgi ātri iemīlos. Un ļoti bieži. Ir gadījies arī iemīlēties pretī sēdošajos [tramvajos], pretīmnācējos un vēl arvien visvisādos. Tad es visu dienu ļoti smaidu. Drošvien, ka tā arī es sev uzturu to pozitīvismu šajos skarbajos laikos.
Mana pēdējā laika mīļākā spēlīte ir cilvēku reakciju minēšana. Tātad pasmaidam katram pretimnācējam, sirsnīgi ielūkojoties viņam acīs, pirms tam uz fikso aci nodomājot, kāda būs tā cilvēka reakcija. Starpcitu, nav grūti uzminēt, jo lielākā daļa cilvēku novēršas, drošvien pie sevis nodomājot, ka es tāda ķerta vai kā.
Es reiz mācījos mūzikas skolā. Vienu gadu pirms beigšanas notinu vagu no turienes, jo man kā lielākajam vairumam nabaga bērnu tie visi bija mokpilni gadi. Lai gan skolotājas teica, ka pēc tam es nožēlošot, ka man nav tas papīrs, es tomēr to neesmu pamanījusies izdarīt, jo nu papīrs jau nav manu zināšanu rādītājs. Par lieko makulatūru nefanoju.
Agrās jaunības dienās es biju tā meitene-puika, biju tāds riktīgais dumpinieku tipāžs, un paguvos ne tikai iemācīties vienmēr peldēt pret straumi, bet arī pabraukāties ar skeitu un iemīlēt snovu un veiku. Daļa trakuma un spītības joprojām ir palikusi.
Balstoties uz 2. punktu, tādas, tā teikt, romantiskas attiecības ar mani ir grūti veidot. Es ne tikai ātri iemīlos un beidzu iemīlēties, bet tikpat ātri nospraužu cilvēkmērķus, kurus es gribu iegūt, un tad, kad iegūstu, es automātiski zaudēju interesi. Tā es laikam pamanos aiz sevis atstāt lauzto siržu rindiņu. Bet īgnākajiem upuriem es stāstu/mācu, ka vajag iemācīties izbaudīt katru labo brīdi. Tas tomēr tāds viens mirklis vien ir, kura ilgumu mēs ne vienmēr varam izkontrolēt.
Vēl 12. klasē es ar mokpilnu ģīmi noskrēju tos 1.6km, bet tā paša gada decembrī iemanījos pārsist sevi un noskriet 10km, kas šobrīd ir mans apjomīgākais skrējiens. Lai gan jāteic, ka joprojām priekš distancēm ap 1km, nemāku es uzķert īsto tempu un noskriet tā smuki arī augstskolā. Toties 5km es jūtos kā zive ūdenī.

Stafetnieku tālāk es nododu visiem, kuri nejauši šo te ir izlasījuši un nav šausmonīgi slinki :)

Ikdienā.

2009-01-28T11:10:00.000-08:00

Pie ķirurga bijām. Nekas īsti labs tur nav, bet tāpatās šodien viss tā sakritās, ka izdomāju, ka, kamēr kāja ir, tikmēr skriešu. Ja pa ceļam nozaudēšu, tad tas būs bijis tā vērts :)
Ta mēs pēc 2 nedēļu atpūtiena noskrējām atkal 5km. Un kā vecos laikos - pusstundā, ar lēno iestaigājienu sākumā un miera kvartālu pie beigām. Un...nu jā, tagad ir jāpieklibo, bet tas tik uz labu.
Un sesiju mēs tak ar piebeidzām. Tā kā viss atkal iegriežas vecajā sliedēs, cik nu vecajās, bet smuki lavierējam starp lekcijām, pašpārvaldēm un parlamentu, un no tiem izrietošajiem pasākumiem.
Lai spēks ir jūsos! ;)

Šitā man te.

2009-01-23T13:42:00.000-08:00

Eči-peči, vot tā!
Sanācis ir tā, ka trešdien atkal nomaucos, protams, uz riktīgās kājas + vēl šodien pa tumsu autubusa pieturā uzskrēju virsū soliņam, protams, visiem jau ir skaidrs, kuras kājas celis atkal dabūja feinu belzienu.
Labā ziņa - pirmdien ejam pie ķirurga.
Sliktā ziņa - sāk mākties šaubos par pusmaratona noskriešanu rīgas maratonā.

Lai veiksme ir ar jums!

2009-01-18T05:56:00.000-08:00

Ahoi, cienījamais lasītāj!
Kā man iet tagad? Tā iešana tagad sanāk viss ar tādu pieklibojienu, bet kkā jau ejamies.
Bija tāda situācija, ka ceturtdien, kad universitātē viss tikai izmocīts, dusmīgu prātu gājām uz Alfu. Ceļš protams bija vienā ledū klāts un aptuveni pēc kādus 500m nošļūkšanas, nošļūcām uz muti, precīzāk, uz sānu, mistiskā veidā pat netraumējot roku, uz kuras kritienā tika baigi atbalstīts, jo, protams, ka otrā rokā bija futrālis, nu jā, strādniekiem drošvien bija jautri. Šeit laikam svarīgi ir pieminēt, ka tikko kā es piecēlos kājās, mani apšļakstīja garām braucošs [iztrūkst teksts..].
Man tā jautrība beidzās tad, kad tajā pašā dienā un vēljoprojām tagad ir jūtamas vēl lielākas sāpes muskulī. Es tiešām nezinu, ko es tajā kritienā ar to kāju būtu izdarījusi. Bet tas tā kā pielika treknu izsaukuma zīmi tam, ka man ir jāiet pie ārsta. To nu mēs arī centīsimies dabūt gatavu kkad nākamnedēļ. Skriet šobrīd neskrienam, bet ceram, ka viss līdz februāra Italījas braucienam būs oki-doki!
Lai luste ir ar jums!

Re kā!

2009-01-14T12:01:00.000-08:00

Čau, veči!
Kā iet man? Sesija. Tā to sauc. Dienas režīms ir pārkārtojies uz miegiem, kad pagadās un biežāk es nomodā esmu tumšs-aiz-loga laikos.
Par skriešanu ir tā, ka pagājušo nedēļ atpūtāmies ar domu, ka ārstējam kāju. Šo pirmdien bija testa skrējiens - skrējās šausmīgi viegli tā no izturības viedokļa, bet kāja - pēc pirmajiem 2 km sāpēs kā sauktas bija klāt. Vairāk skriets arī nav un apsveram domu par aiziešanu pie ārsta - diezin vai nu jau kā drīz 2 mēneši sāpošas kājas ir tā jāatstāj. Bet tas sekos jau pēc sesijas.
Lai prieks ir ar jums!

2009-01-04T07:48:00.000-08:00

Vakar tomēr nekāds skrējiens nesanāca vis, jo uz kalnu braucām mēs. Kā man gāja pa kalnu ņemoties? Auksts. Pat pakausēt kalna galu negribējās, pāris minūtes miera stāvoklī spēja nodrošināt deguna aizsalšanu un vaigu košanu.
Bet šodien atkal nesanāk sevi pierunāt kaut nedaudz paskriet, ja gudrie avoti man stāsta, ka ārā esot -15 grādi pēc Celsija, lai gan meteo stāsta, ka pulkstens 17 bija -10.8 grādi. Skriešanai pozitīvā ziņa, kalnam negatīvā ziņa ir tāda, ka sola siltāku laiciņu.
Nu tad, priekā!

2009-01-03T02:15:00.000-08:00

1. janvārī atpūtāmies no svinēšanām - neskrējām. Vakar kādu brīsniņu bijām uz kalna pasnovoties - tīri loģiski, skriešanai spēku nebija. Tāpēc ir doma, par spīti stīvajām kājām un vakar kkur nodauzītajiem ceļiem šodien tomēr izmest kādu līkumu, nu vismaz kādu mazo gabaliņu, lai neaizmirstas, jo rīt, šķiet atkal plānojas brauciens uz kalnu, un tad jau atkal nebūs iekšā skriet pēc tam.

2008-12-31T03:16:00.000-08:00

Tad nu tā. Šo gadu noslēdzām ar lēnajiem 6.5km līdz Ozolniekiem. Ceļā sastapām vēl kādu onkuli ar jaunu meiteni skrienam. Bet secinājums joprojām ir vecais - neesmu es dienas skrējējs, vislabāk tomēr jūtos, kad tumšs aiz loga.
Masējam kājas, daram visu, lai tās atkal būtu kā no jauna dzimušas.
No statistikas viedokļa - no 18.11-31.12 ir noskrieti 105km[vieglatlētikā noskrietos km neskaitam]. Vienmēr jau var labāk, bet nu ziniet....tā kāja un tādā garā :)

Lai mums nākamgad žirgti skrienas! Salut!

2008-12-29T14:26:00.000-08:00

Nu jau vakar noskrējām 10km, kas ir mans rekordgarums. It kā skrēju pieklibojot un it kā lēnām, bet pēc maniem aprēķiniem sanāk aptuveni 55 minūtes, kas ir fascinējoši maz tomēr, kaut man tiešām likās, ka jau kādu pusotru stundu skrienu.
Izjūtas arī bija unikālas - divas trešdaļas ierastā maršruta šķita kā čiks, bet kādi pēdējie 3km tika noskrieti ar domu - labā kāja, kreisā kāja, eu elpo... - apmēram tā, t.i., kājas bija kļuvušas vieglas, slimā kreisā kāja jutās labāk nekā veselā labā un domās mirām nost no garlaicības, ja neskaita pāris dolbos šoferus, kuriem anormālīgi ļoti vajadzēja pievērst savu uzmanību.

2008-12-27T05:08:00.000-08:00

Viss jau baigi forši skrienas, pat laiciņš ir tāds dažbrīd tīri tā neko, bet tā kāja...vot šitais p*š visu gaisu. Bez pārspīlējumiem. Masējam, staipam, decembra sākumā pat uztaisījām lielo atpūtu - nu nepalīdz nekas.
Beeet...citādi jau viss ir baigi forši. Joprojām cenšamies noķert vēl kādu skrējēju.

2008-12-25T16:56:00.000-08:00

Tad nu tā. Ir decembris, kas ļoti izcēlās ar hard sākumu, tad kādu nedēļu pa nullēm un tad lēnu atgriešanos skriešanā. Viegli jau nav. Skaitās jau, ka katru dienu vajadzētu masēt to kāju, bet kkā neviļus tas atceras tikai tad, kad atkal jāklibo skrienot. Bet nu sakožam zobus - par ko atkal ir feins stāsts, jo 24. dātuma skrējienā brīvā dabā apaukstējām arī kkādu nervu zobam - un skrienam.
Nav viegli, bet neviens jau neteica, ka būs viegli un ka visi pasaules spēki necentīsies darīt visu, lai tikai es atkal neskrietu.
Priekā!